Tautas deju seminārs 2006 Gaŗezerā

Vajag tikai gribēt
Daudzpusīgs ALAs un LTDA rīkotais tautas deju seminārs Gaŗezerā

“Sajūti deju ar sirdi!” “Vajag tikai gribēt!” Kā inspirējošas mūzikas taktis Latgales Ceiruleits vadītājas, Latvijas Lielās folkloras balvas ieguvējas Annas Kārkles uzmundrinošie teicieni skanēja cauri trīs dienu ALAs un LTDA rīkotajam latviešu tautas deju vadītāju, dejotāju un cienītāju semināram Gaŗezerā no 2006. gada 8. līdz 10. augustam. Kārkle kopā ar meitu Agnesi bija tikai daļa no daudzpusīgā un profesionālā lektoru klāsta, ko baudīja vairāk par trīsdesmit daļēja vai pilna laika semināra dalībnieku.

Pirmajā rītā torontietis Zigis Miezītis ar vairāk nekā diviem dučiem filmētiem deju paraugiem rādīja “kā atšķiŗas latviešu tautas deju choreografija Latvijā un trimdā”.

No vienas puses trimdiniekiem Miezīša reālais skatījums bija nospiedošs. Viņš stāstīja, ka, lai piedalītos ar sarežģītajiem jaunajiem choreografētiem soļiem Latvijas deju skatēs, vajag pavisam nopietna visa mūža dejas treniņa, kāds retam Ziemeļamerikā var būt. Latvijas tautas deju dejotāju skati vēršas uz skatītājiem nevis uz citiem dejotājiem, kā mums ierasts. Latviešu tautas dejās vīriešiem un sievietēm bijusi vienlīdzība atšķirībā no zviedru tautas dejām. Tagad dažās Latvijas jaundejās vienlīdzība pazūd, iespējams, skatuves efektam. Lai uzstātos Latvijas dziesmu svētkos vajag ne tikai akrobātisku soļu dažādību, bet arī profesionālu precīzitāti. Latvijā bieži pat tiekot izmeklētas meitenes, kuŗu augumi labi der tautas tērpos nevis otrādi. Miezītis tomēr mudināja jaunos Ziemeļamerikas choreografus iesniegt savas choreografijas Latvijas sacensībās, bet nesagaidīt pozitīvu atskauksmi. Vairums tautas deju grupu Latvijā vispār nevēloties uzstāties ar šejienes choreografijām, jo tas varot “noslāpēt viņu karjeras!” Mēs te vēl dejojam savas identitātes, veselības un prieka dēļ. Dažs apaļāks, dažs slaidāks, dažs veiklāks, dažs lācīgāks - kur tad iederamies? Vai tiešām tikai pie folkoristiem, kā Miezītis sacīja, ka viņam esot teikts? Bet vai tas ir slikti?

Pēcpusdienas referātā ar sajūsmu un smaidu Latvijas folkloristes Anna un Agnese Kārkles demonstrēja tautas mūzikas instrumentus. Iemācījāmies, ka ar pienenes kātu un liepas lapu var “stabulēt” un ka trejdeksnim jābūt no dzeltena metalla, lai tas būtu skanīgs. Kāds prasīja, kur un kā var iemācīties tautas dančus. “Nu,” Kārkle atbildēja, “tikai dejojot.” Viņa aicināja pievienoties tautai Latvijā, kas danču klubos un pļavās vienkārši sanākot dejot, kā nu kuŗš.

Klīvlandes deju kopas vadītāja Ieva Daukša piedalījās tautas deju seminārā ar diviem praktiskiem referātiem. Pirmais bija par to, kā iesākt vai atjaunot tautas deju kopu. Viņa stāstīja, kur dabūt materiālus, mūziku un kā organizēt administrātīvo darbu. Daukšai netrūka praktisku padomu, jo Klīvlandē viņa kopā ar vīru Kārli vairāk nekā divdesmit gadu ir vadījusi “Pērkonīti”, kur dejo ļaudis no 14 līdz 55 gadu vecumam. Seminārā piedalījās vairāki klausītāji, kas tiešām meklēja padomu, kā savās pilsētās atsākt tautas deju kopas, piemēram, Bostonā un Vašingtonā.

Otrs Ievas Daukšas referāts bija: “Kā mācīt visjaunākai paaudzei latviešu tautas dejas”. Raitas pārrunas izraisīja jautājumi, vai vecāku klātbūtne mazajiem dejotājiem palīdz vai traucē un kā nepazaudēt mazos dejotājus dziesmu svētku ģenerālmēģinājumos, kur kopas pārspēj cita citu ar košiem t-krekliem, lai varētu savus mazos uzskatīt no liela attāluma.

Liena Kaugara nopietni pārdomātā referātā stāstīja par latviešu tautas tērpiem un to pareizu valkāšanu. Plašajā referātā viņa stāstīja par tautas tērpiem vēsturiskā kontekstā un to, ka Latvija nebija izolēta no Eiropas un tās tekstilattīstības un tirdzniecības plūsmas. Apģērbu pētniecība Latvijā vēl ir sākumstadijā. Tur bieži ar atšķirīgiem ieskatiem darbojas vēsturnieki un mūzeju darbinieki. Pēc Kaugaras domām termins “etnografiski pareizs” nav precīzs, jo bieži tērpa elementi nāk no viena rajona, bet no dažādiem laikmetiem. Tā izstādēs bieži dažādi laikmeti ir “sakomplektēti” vienā tērpā. Daudz var uzzināt no tiesu dokumentiem, jo, kad cilvēks mira, tajos bija uzskaitīts, cik un kas tam bijis pūrā. Uzzinājām, ka agrāk vainagus cietus turējušas bērzu tāsis, bet tagad pape. Tautas deju vadītājiem it sevišķi interesēja tērpi, kuŗos vieglāk dejot. Kaugara uzsvēra, ka vienmēr vajadzētu izmeklēt dabīgos materiālus - vilnu un linu. Piemēram, Dienvidlatgales tērps ir gatavots no lina un ir piemērots dejošanai. Viņa arī uzsvēra, ka jāiepazīstas ar svētku tērpiem pretstatā darba tērpiem. Ja uzstājas “darba tērpos”, to vajag skatītājiem izskaidrot, lai tie neiedomātos, ka balts krekls un pelēkas bikses bez svārka ir svētku tērps.

Vienā sesijā pārrunājām adelaidieša Tāļa Putniņa divus rakstus par tautas deju terminoloģiju un vēsturi.

Ceiruleiši ar bungotāju Ievu Džonsoni (Johnson) Lāču Annas paviljonā novadīja danču “sadejošanu”. Lielu jautrību izraisīja divi duči dažādu danču un rotaļu. Piedalījās gan jauni, gan veci. Izturība un veiklība te bija tikpat nozīmīgas kā dejas solis. Pāŗus visu laiku mainīja -- divas meitenes ar vienu zēnu, divi zēni ar vienu meiteni, divas meitenes … Atkal dzirdami Annas Kārkles mudinājumi: “sajūti deju ar sirdi” un “vajag tikai gribēt”, un brīnumainā kārtā kājas pašas no sevis taktī leca līdzi.

Pēdējā semināra dienā no Indianopoles ieradās 2007. gada Dziesmu svētku tautas deju lieluzveduma vadītāja Iveta Asona. Viņa stāstīja par Dziesmu svētku lieluzveduma vīziju, par baltumu, par deju izvēli. Uz vietas viņa palīdzēja semināra dalībniekiem iemācīties vienu no neparastākām dejām, lai tie savās pilsētās varētu to mācīt tālāk. Ir paredzēts, ka, lai veicinātu iestudējumu, deju ierakstus kopas varēs noskatīties videoplūsmā no Indianapoles Dziesmu svētku mājaslapas. Lieluzveduma skaņu ierakstu gādās Latvijas tautas deju grupa “Dandari”.

Bez paredzētajām lekcijām un sadejošanas Zigis Miezītis novadīja choreografijas meistarklasi. Uz vietas tapa divas jaundejas ar vārdiem “Smuidru, gaŗu augumiņu, sarkans rožu vainadziņš […]” Seminārniekiem bija arī iespēja apskatīt Osvalda Grīna Tautas mākslas mūzeju Gaŗezerā.

Bez aizspriedumiem, “tikai gribot”, semināra dalībnieki satika kolēģus, ieguva jaunus draugus, jaunus soļus un labus padomus. Atgriežoties savās pilsētās, tie varēs turpināt strādāt ar tautas deju skolotājas Lidijas Āboliņas piemiņai pierakstītajiem vārdiem:

“Rakstā irbes, cielaviņas,
Pa celiņu tecēdamas;
Rakstā māsas, bāleliņi
Tautas grīdu dimdināja.”

Rakstu sarakstīja
Sarma Muižniece Liepiņa
Bijusī ALAs Kultūras nozares vadītāja
sarmaliepins@comcast.net

Bildes