Rīgā šobrīd ir piektdiena, 2018. gada 21. septembris, 01:10
Sākumlapa Kas mēs esam Aktualitātes

"Sapņojam par drošu, bagātu un nacionālu Latviju." Saruna ar ASV latviešu aktīvisti Tairu Zoldneri

November 06, 2014


Foto: Dainis Bušmanis
 
Kāpēc Amerikas latviešiem patiktu, ja Saeimas vēlēšanas notiktu katru gadu, un kādu nākotni Latvijai viņi vēl, – par to sarunājos ar Pasaules brīvo latviešu apvienības valdes, Amerikas latviešu apvienības (ALA) informācijas nozares vadītāju Tairu Zoldneri. Tā kā viņa savulaik pirms došanās uz ASV strādājusi Latvijā par ārsti, vaicāju arī par veselības aprūpi Kalifornijā un to, vai tiešām ASV cenšas ievērot veselīgu dzīvesveidu vairāk nekā Latvijā.
 
– Ar ko nodarbojaties kā Amerikas latviešu apvienības informācijas nozares pārstāve?
 
– Gādājam, lai cilvēki viegli un ātri atrastu sev vajadzīgo un svarīgo informāciju. Reizi mēnesī top informatīva lapa, kur atspoguļotas gan aktualitātes Amerikas latviešu vidū, gan tas, kas ir jauns­ Latvijā un mūsu kopējā sadarbībā. Pa elektronisko pastu šo informāciju nosūtām vairāk nekā pieciem tūkstošiem adresātu un ievietojam arī ALA mājaslapā. Informējam arī par Latvijas vēstniecības darbību, piemēram, kad uz kuru pilsētu dodas mobilā pasu stacija. Pirms Saeimas vēlēšanām devām ziņas, kurās pilsētās būs iecirkņi, kas jāņem līdzi utt.
 
Divas reizes gadā top plašāks izdevums. Pirms vēlēšanām uzdevām partijām piecus mūs interesējošus jautājumus un atbildes publicējām informatīvā izdevumā “Latvian Dimension” (“Latvijas dimensijas”), lai cilvēkiem vieglāk saprast un orientēties.
 
Otra darba daļa informācijas nozarē ir sadarbība ar Amerikas valsts institūcijām, un par to atbildīgs ir Pēteris Blumbergs. Jo Amerikā sabiedriskās organizācijas un plašas tautas masas ir aicinātas vērsties pie valsts institūcijām ar interesējošiem jautājumiem. Mēs to plaši izmantojam – griežamies gan pie prezidenta, gan valsts sekretāra. Uz šīm vēstulēm vienmēr tiek atbildēts, un šajā lobija darbā ir rezultāti.
 
– Vai šīs darbības piemērs bija arī tas, ka kādreizējais Latvijas aizsardzības ministrs Valdis Pavlovskis rīkoja vēstuļu akciju sabiedrības noskaņošanai, lai Francija Krievijai nepārdod “Mistral” karakuģus, bet lai NATO tos atpērk?
 
– Valdis Pavlovskis un viņa domubiedri kā Baltijas brīvības līgas dalībnieki aktīvi darbojas tajā pašā virzienā kā ALA. Mēs esam rakstījuši prezidentam Barakam Obamam, lūdzot stiprināt NATO un alianses spēku klātbūtni Baltijas valstīs u. tml. Pirms diviem gadiem, kad dienaskārtībā bija jautājums, vai Latviju uzaicināt Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD), vispirms ASV interešu lokā bija tuvais kaimiņš Kolumbija, bet ASV latviešu sabiedrība lobēja atbalstu Latvijai un panāca, ka tika uzaicinātas divas valstis – gan Kolumbija, gan Latvija.
 
– Jūs šogad vadījāt Saeimas vēlēšanu iecirkni Sanfrancisko. Ko no Latvijas politiķiem sagaida vēlētājs Amerikā?
 
– Vēlēšanas ir brīdis, kad arī Amerikas latvietis izjūt piederību Latvijai un var izdarīt izvēli un kaut ko ietekmēt. Tā ir labā dubultpilsonības dotā iespēja. Šobrīd pasaule ir mainījusies, un cilvēki var piederēt divām valstīm – fiziski atrasties vienā, bet garīgi ar savu sirdi un dvēseli just saikni ar citu. Patiesi cienu cilvēkus, kuriem pēc daudziem Amerikā nodzīvotiem gadiem vēl rūp Latvijas liktenis un kuriem šeit notiekošais ir nozīmīgs. Balsot ieradās sirmgalvji, kuri varbūt Latvijā nav bijuši nekad, noteikti ne pēdējos 20 gados, jo veselības stāvoklis vairs neļauj ceļot un no tālienes sekot Latvijas politikas peripetijām nebūt nav vienkārši.
 
Amerikas latvietis grib redzēt Latviju drošu, stipru, bagātu un noteikti nacionālu. Manā iecirknī lielākā daļa vēlētāju balsoja par “Vienotību”, kuru uzskata par spēcīgāko centriski labējo spēku un arī nacionāli noskaņotu. Otrajā vietā bija Nacionālā apvienība, tad – zaļzemnieki.
 
Uz vēlēšanu iecirkni Sanfrancisko brauca cilvēki trīs četras stundas, dažs pat 500 kilometrus, un bija priecīgi, ka nav jādodas tālāk, nav jālido uz Vašingtonu. Ziemeļkalifornijas luterāņu draudzes dāmas bija izvārījušas dārzeņu, frikadeļu un biešu zupu, izcepušas kūkas un uzvārījušas kafiju. Tā mūsu vēlētāji iecirkņa blakustelpā ieturēja maltīti, skatījās internetā vēlēšanu nakts tiešraidi, apsprieda rezultātus un jokoja, vai nevarētu vēlēšanas rīkot biežāk, lai mēs tādā priecīgā un nacionālā gaisotnē satiktos reizi gadā.
 
– PBLA valdes sēdē kultūras ministre Dace Melbārde mudināja latviešus no visas pasaules nākt ar idejām, kā svinēt valsts simtgadi.
 
– Droši vien Austrumkrasta vai Centrālamerikas latvieši 2018. gadā sarīkos dziesmu svētkus. Esam devuši ziņu radošiem prātiem, lai piedalās grāmatas par Latvijas leģendām tapšanā.
 
– Daudz spriests, ka uz valsts simtgadi jātop jaunai Latvijas enciklopēdijai, un te vajadzētu apvienot spēkus Latvijā un citviet pasaulē dzīvojošajiem.
 
– Tas ir plašs un milzīgs darbs, kas nav paveicams līdz 2018. gadam, bet jāiesāk gan. Labi, ja to pa daļām varētu publicēt internetā – cik daudz izdarīts, tik liekam iekšā. Tas būtu drošāks avots par Latvijas lietām nekā Vikipēdija, turklāt šo enciklopēdiju derētu arī angļu valodā. Vēlāk varbūt uzrastos entuziasti tulkotāji, kas pārtulkotu arī citās valodās.
 
– Latvijā jūs strādājāt par ārsti, taču ASV profesionālo karjeru vairs neturpināt?
 
– Kā ārste es tur nevaru strādāt bez savas izglītības pilnvērtīgas atjaunošanas pēc ASV standartiem. Tas nozīmētu – nolikt teorētiskos un praktiskos eksāmenus un iziet arī prakses un dabūt ASV diplomu. Es pirms deviņiem gadiem uz Ameriku braucu ar citu mērķi – veidot ģimeni.
 
ASV latviešu sabiedriskais darbs mani ir aizrāvis, bieži vien saprotu – kurš cits to darīs, ja ne es? Sanfrancisko apkārtnē dzīvo jauni, enerģiski cilvēki, kuri aktīvi darbojas latviešu biedrībā, brauc trīs četras reizes nedēļā uz Sanfrancisko latviešu namu, ved bērnus uz latviešu skoliņu, vada šo skolu un ir galvenie nākamgad plānoto Sanhosē dziesmu svētku rīkotāji. Prieks par viņiem!
 
– Nesen ASV strādājošais ārsts Uģis Gruntmanis žurnālā “IR” izteicās, ka 10 – 15 procenti cilvēka veselības ir atkarīgi no medicīnas iestādēm, veselības aprūpes sistēmas kvalitātes, bet 60 procenti – no viņa paša iespējām, informētības un ieinteresētības dzīvot veselīgu dzīvesveidu. Vai tas nozīmē, ka amerikāņi patiešām paši ļoti rūpējas par savu veselību?
 
– ASV ir liela, un situācija štatos atšķiras, es varu pastāstīt tikai par Kaliforniju. Tur dzīvo izglītoti un samērā nodrošināti cilvēki, kuri daudz domā par veselīgu dzīvesveidu, – varbūt vairāk nekā vidēji Amerikā. Jo labāk izglītots cilvēks, jo vairāk saprot, cik daudz izdarīt ir viņa paša spēkos. Ļaudis vēlas ēst ekoloģiski tīru pārtiku, cik nu iespējams. Kalifornijā gandrīz vairs neviens nesmēķē. Tabakas smēķēšana tiek uzskatīta par ļoti slikta stila pazīmi.
 
Amerikā ir ļoti augstas kvalitātes veselības aprūpe, ar piebildi – ja tā ir pieejama. Vēl joprojām ne visi cilvēki ir apdrošināti. Ir pat grūti saprast, kāpēc cilvēkos ir tik ļoti liela pretestība pret vispārējo veselības apdrošināšanas projektu, ko iesācis prezidents Baraks Obama. Pašreiz ir tā: ja cilvēks nav apdrošināts, viņam pēc statusa nepienākas daudzi pakalpojumi, bet nevienam jau uz ielas nomirt neļauj. Tie, kuri nav apdrošināti, sēž bezgalīgās rindās slimnīcu uzņemšanas nodaļās, tiek pieņemti un arī ārstēti pēc labākajiem standartiem. Viņiem tiek izrak­stīts rēķins, kuru viņi nevar apmaksāt, un tā tas paliek. Jo par parādu nedrīkst atņemt vienīgo automašīnu un arī pēdējos nelielos ietaupījumus (ap tūkstoti dolāru) nedrīkst noņemt.
 
Visiem strādājošajiem ir nepieciešama veselības aprūpe, jo katrs pats veselības aprūpi apmaksāt nevar.
 
Daži piemēri: kad griezos pie mediķiem pārgriezta pirksta dēļ, slimnīcā pavadīju ap 20 minūtēm, pirkstam uzlika trīs vai četras šuves, un tas izmaksāja 1200 dolāru. Ja vajadzīgs acs redzes lauka izmeklējums, jāmaksā ap 400 dolāru. Kad pacients ir savā veselības aprūpes centrā, viņu apkalpo vismaz četri pieci cilvēki: viens piereģistrē, otrs nosver un izmēra, cik garš, trešais pajautā un ieraksta datorā, kā tad klientam šodien klājas, un tikai tad ierodas ārsts, kurš uzklausa sūdzības. Vai to visu vajag? Pieļauju, ka ne un ka medicīnas pakalpojumu cenas ir uzpūstas, ar ko amerikāņi ir ļoti neapmierināti. Es katru mēnesi par veselības apdrošināšanu maksāju pāri par sešsimt dolāriem, bet apdrošināšana nesedz, piemēram, neko no zobārstniecības.
 
Cilvēki ļoti daudz sporto. Es jokoju – jo turīgāks cilvēks, jo slaidāks.
 
Ja salīdzina ārstu atbildību un kvalifikāciju, domāju, ka ASV ir pieejams vairāk naudas un modernākas tehnoloģijas, bet citādi Latvijas ārsti ir vienā līmenī ar saviem Amerikas kolēģiem.
 
Žēl, ka tagad, kad Latvijas valsts ir ārā no krīzes un sākusies ekonomiskā augšupeja, līdzekļus, ko vajadzētu novirzīt medicīnai, izglītībai, jāgulda aizsardzībā, jo ir nepieciešams bruņoties un aizsargāties. Noteikti divi procenti aizsardzībai ir jādod. Taču sāp sirds par to, ka Latvijai sava ģeopolitiskā stāvokļa dēļ arvien ir jādzīvo drauda ēnā un tāpēc ir stipri grūtāk attīstīties nekā daudzām citām Eiropas valstīm.
 
– Daudzās ģimenēs noticis tā, ka bērni aizbrauc pasaulē, bet vecāki paliek Latvijā. Jūsu ģimenē ir otrādi – bērni palika Latvijā.
 
– Dēls bija sācis Zaļās kartes procesu, lai iegūtu darba iespējas ASV, bet nu jau ir no šīs domas atteicies. Viņš turpina strādāt Latvijā. Ja paziņas vaicā, vai es priecājos, ka viņš paliek Latvijā, nevis pārceļas uz dzīvi Amerikā, atbildu – jā, domāju, ka viņš rīkojas pareizi. Arī meita savu dzīvi redz saistītu ar Latviju un Eiropu.