Rīgā šobrīd ir piektdiena, 2018. gada 21. septembris, 01:31
Sākumlapa Kas mēs esam Aktualitātes

ALA priekšsēdis sniedz izvērstu interviju laikrakstam "Latvijas Avīze"

August 17, 2015

Autore Dace Kokarēviča, “Latvijas Avīze”

Pēteris Blumbergs šogad izraudzīts par Amerikas latviešu apvienības (ALA) priekšsēdi. 1951. gadā dibinātā ALA ir Amerikas latviešu organizāciju centrālā apvienība, kas pārstāv un vieno ap 90 000 latviešu visā Amerikā. Pie ALA pieder vairāk nekā 140 dažādas latviešu organizācijas – biedrības, baznīcas un kultūras organizācijas – un gandrīz 5000 biedru no visām ASV pavalstīm. Maizes darbs P. Blumbergam ir ASV vēlēšanu komisijā, raugoties, no kurienes politiķi saņem līdzekļus savām vēlēšanu kampaņām un kas ir ziedotāji.

Mūsu saruna notika ASV pie Garezera, Pētera vecāku mājā. Pētera vecāki Ināra un Gunārs izaudzinājuši četrus krietnus dēlus. Pēteris jau pirms desmit gadiem bija Amerikas Latviešu apvienības vadītāja vietnieks, bet toreiz viņš vēl augstāku sabiedrisko amatu nevēlējās uzņemties, tāpēc ka vairāk uzmanības gribēja veltīt bērniem. Tagad četri dēli jau paaugušies un viņam ir vairāk laika sabiedriskiem pienākumiem. Otrs iemesls, kāpēc Pēteris piekrita kandidēt uz ALA priekšsēža amatu, ir starptautiskā ģeopolitiskā situācija. Pēteris Blumbergs atceras: – Pirms 13 un 12 gadiem, kad Jānis Kukainis, tagadējais Pasaules brīvo latviešu apvienības priekšsēdis, vadīja Amerikas latviešu apvienību, un es kā viņa vietnieks biju atbildīgs par apvienības politisko jeb informācijas nozari, mūsu galvenais mērķis bija Latvijas iekļūšana NATO. Mēs pie tā rūpīgi strādājām. Polija, Čehija un Ungārija bija pirmās Austrumeiropas valstis, ko NATO uzņēma, un pēc tam tika domāts, ka varētu arī Baltijas valstis uzņemt. Toreiz popularizējām šo ideju Amerikas politiķu vidū, presē un sabiedrībā. Kad Latvija beidzot iekļuva NATO, šķita, ka darbs padarīts. Taču pirms pusotra gada, kad sākās notikumi Krimā un Ukrainā, nospriedu, ka nu atkal kaut kas jādara un varu būt noderīgs sabiedrībai tajos jautājumos, kuros sevi uzskatu par lietpratēju.

– Vai tagad atkal jārīko konferences, jāpārliecina politiķi?
– Pēdējo desmit gadu laikā esam bijuši tie, kuri brīdinājām ASV valdību par Putinu. Apvienotā baltiešu komiteja ASV rīkoja informācijas seminārus, arvien publicējot to materiālus, uzsverot domu – ar Putinu jāuzmanās. Stāstījām, kā Krievijā apcietināja žurnālistus, un par Ļitviņenko, kurš tika noindēts. Latvija tagad ir NATO valsts, un var sagaidīt, ka vajadzības gadījumā pārējās NATO valstis Latviju aizstāvēs. Bet atgādinājumi tomēr ir vajadzīgi. Mēs arī meklējam atbalstu Ukrainai. ALA kongresā pieņēmām rezolūciju, ka jāatbalsta Ukrainas valsts un jāturpina Amerikas atbalsts Latvijai ar militāru klātbūtni, šo atbalstu palielinot.

– Kā vērtējat, vai Latvija pati pietiekami daudz dara savai aizsardzībai?
– Esmu redzējis, kā pēdējā laikā daudz kas ir mainījies. Tikos ar Latvijas valdības pārstāvjiem 2014. gada decembrī un tad vēlreiz šāgada maijā, kad bija ALA kongress, un bija redzama viedokļu maiņa. Amerikas latvieši vienmēr iestājušies par to, ka tie divi procenti aizsardzībai vajadzīgi. Cilvēki saprot, ka valstij, kas atrodas Krievijas pierobežā, aizsardzībai vienmēr būs jāizdod lielāka nauda nekā, piemēram, Spānijai vai Portugālei, kam nav draudu "tieši ap stūri". Latvijas valdība ir apņēmusies sasniegt šos divus procentus līdz 2017. gadam. Tad tā ir nokārtota lieta, un debates par to vairs nav jātaisa. Varbūt igauņi, kam tie divi procenti jau ir, veic it kā spiedienu, ka mums ir jāturas viņiem līdzi. Zinot par šo apņemšanos, mums kā Amerikas Latviešu apvienībai ir vieglāk iet pie ASV politiķiem un teikt – esam izdarījuši savu daļu. Un tad vieglāk būs no viņiem saņemt atbalstu.

– Kā, no tālienes raugoties, vērtējat Latvijas politikas un ekonomikas attīstību? Pēdējā laikā daudz tiek spriests par bēgļiem.
– Šķiet, ka Latvija iet pareizā virzienā. ALA prezidenta vēlēšanās neatbalstīja kādu konkrētu kandidātu (mēs nekad to nedarām), bet uzskatu, ka pēdējās prezidenta vēlēšanās ir ievēlēts cilvēks, kas saprot starptautisko stāvokli, un viņam ir pieredze aizsardzības jautājumos. Ir sasniegts tas, ko centās panākt PBLA, Amerikas Latviešu apvienība, un, protams, latvieši paši – Latvija ir NATO un Eiropas Savienībā, un Latvija tiek uzskatīta par Rietumu valsti. Un tas nākotnē palīdzēs. Jo vairāk Latvija sadarbojas ar rietumvalstīm un jo vairāk ievēlam prasmīgus cilvēkus atbildīgus amatos un sūtām labus pārstāvjus uz NATO un ES iestādēm, jo labāk, un tas viss kopā ir pareizais virziens. Amerikāņi ir "slaveni" ar to, ka viņi īpaši labi nezina ģeogrāfiju. Ja tipiskais amerikānis sajauc Norvēģiju un Latviju, tas nozīmētu – viņam Latvija asociējas ar "kādām tur Eiropas ziemeļvalstīm", un tas jau ir labi, ka viņi nedomā par Latviju kā bijušo Padomju Savienības daļu. Viens no ALA svarīgākajiem uzdevumiem ir turpināt to labo darbu, ko veic mūsu izglītības un kultūras nozaru aktīvisti, un saglabāt šeit, Amerikā, jauniešiem latvisko izglītību un kultūru. Tas man ir personīgi svarīgi, jo man aug četri dēli, un ģimenē gādājam, lai viņi mācētu latviešu valodu un apzinātos savas latviskās saknes. Arī tie Latvijas cilvēki, kuri šeit ieradušies pirms dažiem gadiem, sūta savus bērnus latviešu svētdienas skoliņās. Vienu no ALA nozarēm sauc – "sadarbība ar Latviju", un tā sniedz atbalstu Latvijā daudzbērnu ģimenēm un citiem, kam vajag palīdzību.

– Latvijai ir programma sadarbībai ar diasporu. Kā to vērtējat?
– Mums ir laba informācijas apmaiņa ar Latvijas valsts iestādēm, kā arī tiek piešķirti līdzekļi dažādiem projektiem, piemēram, tika palīdzēts uz Garezera vasaras vidusskolu atsūtīt pedagogus no Latvijas. Sadarbībā ar Latvijas Republikas Kultūras ministriju 20 jaunieši no ASV un Kanādas no maija līdz augustam strādā vasaras praksi Okupācijas muzejā, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā un citās Latvijas kultūras un izglītības iestādēs. Amerikas Latviešu apvienība to sponsorēja, katra jaunieša prakses vajadzībām piešķirot divus tūkstošus dolāru stipendiju. Domāju, ka ieguvums ir abpusējs – jaunieši krāj pieredzi un dod arī tai iestādei kādu labumu. Jau vairāk nekā 20 gadu darbojas mūsu izglītības nozares projekts "Sveika, Latvija!" – vidusskolēni divas nedēļas ceļo pa Latviju, un tas ir brīnišķīgs, neaizmirstams piedzīvojums.

– Jūsu māmiņa teica, ka "būt latvietim Amerikā nav lēti", ar to domājot, ka jāvelta gan daudz laika, gan jāmaksā diezgan daudz naudas par latvisko izglītību. Jūsu dzīvesbiedre Laura sacīja, ka puišiem vecumā no desmit līdz 14 motivāciju mācīties latviešu valodu pirmām kārtām uztur vecāki, pat piespiežot. Tāpēc jautāšu par šo motivāciju.
– Tāpat kā cilvēks uztur savu ticību kādai reliģijai – cilvēks izdomā, ka grib būt aktīvs, viņam patīk tās tradīcijas, tāpat viņam ir svarīgi apzināties etnisko piederību. Ja to izjūt kā nepieciešamību, tad ir iespēja šo identitātes kopšanu baudīt – Garezerā, latviešu skolās. Amerika ir imigrantu valsts, kur ir sabraukuši tik daudzi cilvēki no dažādām valstīm. Šeit ir pieņemts uzturēt savas tradīcijas un neviens neskatās uz tevi kā uz savādnieku. Man skolas gados bija daudz latviešu draugu, maniem vecākiem draugi bija latvieši, un uzaugu vidē, kur bija līdzīgas vērtības un intereses. Pirms sākt strādāt, biju nolēmis, ka pirmo darbavietu vēlos pilsētā, kur ir latviešu centrs, – lai būtu iespēja aiziet uz latviešu sarīkojumu vai latviešu dievkalpojumu. Man bija iespēja doties uz Sentluisu, bet tur nav latviešu, un negribēju tādā vietā dzīvot. Tad tiku pie darba Vašingtonā. Dzīvesbiedri Lauru sastapu Garezerā Jāņu svinībās. Vēlāk jokojām, ka mums ir "jauktās laulības" – es uzaugu Amerikas vidienē, Laura nāk no Austrumkrasta.

– Izdzirdot, ka jūs kopā ar dēliem lasāt Rūdolfa Blaumaņa darbus, iedomājos, nez cik ģimenēs Latvijā tā dara.
– Ja šejienes bērniem iedod tādu lasāmvielu kā, piemēram, Brigaderes "Sprīdīti" vai Blaumaņa darbus – "Velniņus", vēlāk "Nāves ēnā" – un viņiem pašiem jāizlasa, tad viņi daudz ko nesapratīs. Mūsējiem tas būtu izaicinājums, tāpēc labāk lasīt kopā un tad pārrunāt tekstu. Man pašam patīk to darīt. Paaudzēm mainoties, arī apstākļi mainās. Es lielu daļu bērnības pavadīju kopā ar vecvecākiem, un viņi stingri vēlēja runāt latviski. Bet katrai nākamai paaudzei kļūst arvien grūtāk iemācīties labi latviešu valodu. Amerikas latviešu organizācijām nācis par labu, ka ar pēdējos gados iebraukušajiem jeb ar "otro diasporu" mums nākuši klāt labi cilvēki, kas strādā par skolotājiem. Jā, zinu, tas nav labi Latvijai, bet mums šie cilvēki devuši, kā saka, jaunas asinis, jaunu enerģiju. Vašingtonā esam īpaši labā situācijā – jo daži cilvēki strādā starptautiskajās iestādēs un viņi palīdz latviešu skolām. Domāju, ka citur ir līdzīgi. Viens no Garezerā daudz pārspriestiem jautājumiem – kā iesaistīt mūsu sabiedrībā tos, kam trūkst latviešu valodas prasmes.

– Pastāstiet par savas ģimenes kopīgo apņemšanos – katram vasarā izlasīt grāmatas par noteiktu tematiku!
– Jāizlasa viena grāmata par vēstures tematiku (es nesen izlasīju par Čemberlenu un Čērčilu), viena biogrāfiska grāmata, kā arī viens klasikas darbs – kā Dostojevska vai Marka Tvena romāni, un vēl kāda jau reiz izlasīta grāmata. Un beidzot jāpieķeras tādai, kas vairākas reizes paņemta rokās, bet kurai līdz šim pietrūcis laika. Mūsu četri dēli, kā jau puiši, arvien labprātāk iet sportot vai spēlē videospēles, nekā ķeras pie grāmatas, un par lasīšanu viņiem arvien jāatgādina. Kā advokāts es ļoti atbalstu pašizglītību. Vienmēr jauniem advokātiem iesaku izmantot iespēju rakstīt – vai personīgo blogu vai palīdzēt kādai organizācijai sagatavot ziņas par tās darbību. Tā uzlabo rakstītprasmi. Un lasīšana arī ir ļoti laba pašizglītībai.

Pēc trim gadiem Latvijas simt gadu jubileju svinēs ne tikai Latvijā, bet arī diasporā. Nesen tikos ar Latvijas vēstnieku Amerikā Razāna kungu, un runājām arī par 2018. gadu: ir plāni, ka arī Latvija pati šeit atsūtīs māksliniekus. Jo popularizēt Latvijas tēlu Amerikā arvien ir svarīgi. Amerikas latviešu apvienība cer sarīkot kādu lielu sarīkojumu katrā lielā latviešu centrā.

Intervija publicēta laikrakstā “Latvijas Avīze” 2015. gada 14. augustā.